No 18. oktobra līdz 12. novembrim Latvijas Mākslinieku savienības galerijā ir apskatāma Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma izstāde "Shot". Izstādē eksponēti 20. gadsimta 60. – 90. gadu glezniecības, tēlniecības un grafikas darbi.
Darbi, kas izstādīti, ir tapuši 20. gadsimta 60. - 70. gadu mijā, kad Padomju savienībā ideoloģiskās un mākslas prasības latviešu māksliniekiem sāka kļūt vienaldzīgas un zaudēt savu aktualitāti. Tiem dažiem, pirmajiem revolucionārajiem tā laika māksliniekiem kļuva svarīgi parādīt savā darbā pasauli tādu, kādu viņi to redz, nevis, kādu idejas pieprasa. Personiskāka pieeja un individuālu izteiksmes iespēju meklēšana. To galvenokārt izraisīja vēlme pēc pārmaiņām un lielāka informācijas apmaiņa, tiekme pēc individualitātes un tā laika Rietumu mākslas tendenču iepazīšana. Izstādīto darbu autori ir ekspresionisti, fovisti, kubisti un modernisma piekritēji.
Glezniecībā ienāca svaigas idejas un jauni to atrisinājumi. Neaizkrāsoti pagleznojumi, faktūra, kontrasti un galvenokārt eksperimenti. Tieši faktūrām parādās daudz lielāka nozīme nekā jebkad iepriekš, piemēram, Jāņa Pauļuka gleznas iegūst dinamiku abstraktajās gleznās tieši ar faktūru, toties Borisa Bērziņa “Ainava” (1970), brutāli raksturojot, ir viena liela faktūra, kura radusies krāsu pa tiešo izspiežot no tūbiņas uz audekla. Novitātes un neierasti risinājumi vērojami katrā izstādītajā darbā. Aijas Zariņas klusā daba ar fovistiem raksturīgām iezīmēm stipri izlec un pārējo darbu fona, tāpat kā Lidijas Auzas gleznā kompozīcija. Lieliski izskatāds Kurta Fridrihsona akvareļi, kas izceļas ar lielajiem laukumiem un neizteiktajām formām. Arī Helēnas Heinrihsones gleznas ir tapušas ar pāris galvenajām krāsām, kas pie tam ir ļoti tīras un dzidras, un tās veido lielus krāsu laukumus. Ļoti patika Leonīda Mauriņa “Rudens pasaka” (1972), kas ir dekoratīvs eļļas darbs. Tajā skatoties man rada tās pašas izjūtas, kuras pārņem mani kalusoties Pink Floyd “Meddle”, kas tapis tiešu gadu pirms gleznas.
Īpaši spēcīga un zīmīga ir tā laika grafika. Atsakoties ievērot pieņemtās pareizības, grafika auga formātos un konceptos. Izstādē eksponēti Andra Brežes un Ojāra Pētersona sietspiedes. Brežem ir mitoloģiski temati un spēcīga līnija, toties Pētersona sietspiedes ne soli neatpaliek - tikpat stipra līnija ir vērojama arī viņa darbos.
Tēlniecība vairs nebija perfekti noslīpēti portreti, kā tas bija ierasts padomju laikā. Uz to sāka skatīties kā uz materiālu un tūkstots dažādu faktūru. Sāka pielietot nebijušu tehniku - tiešo kalšanu. Mākslinieki sāka atstāt nenoslīpētas virsmas. Tas parādās Ojāra Feldberga un Ojāra Berģa darbos. Tā laika tēlniecībai piemīt dinamika, spēcīgas stilizācijas un nosliece uz kubismu. Tie ir diezgan abstrakti, formas ir šķautņainas un “dumpīgas”. Arī mūsu skolas lieliskā veidošanas skolotāja Igora Dobičina “Komēta” (1986) arī ir apskatāma, un tā ir lielisks piemērs tā laika tēlniecībai kopumā.
Visvairāk atmiņā palika Ivara Heinrihsona pelēkie zirgi. “Zirgu savaldīšana”, kas tapa 1982. gadā, manuprāt, ir ļoti mūsdienīgs darbs. Ja es neredzētu gadu, kurā gleznots, es pat varētu teikt, ka tas tapis pagājušajā nedēļā. Nosacītais fons un graciozi stilizētie zirgu silueti, kuros jaušams zīmuļa pieskāriens, jūtīgi ieklātie pelēkie toņi un aploks, kurš ir tik abstrakti iešvīkāts, ka tas pat jāiztēlojas: manuprāt, tas ir viens no labākajiem izstādes darbiem. Personīgi, man tas visvairāk patika. Tam piemīt noskaņa, kādas nebija nevienā padomju laika gleznā. Tas ir pilnīgi pretējs sociālistiskajam reālismam. Visi Heinrihsona darbi ir ļoti moderni un tie nekādi nav līdzīgi padomju laika glezniecībai. Spēcīga, individuāla un ekspresionistiska daiļrade, kuru caurvij zirga tēls.
Kā mēdz teikt, māksla ir sabiedrības spogulis - katrā darbā ir manāma autora individuālā nostāja un dumpīgums. Arī sabiedrība kļuva aktīvāka un pamanāmāka, tāpat kā mākslinieki jaunajām idejām un skatījumu uz pasauli. Tie iekustināja vizuālo mākslu Latvijā. Tie lika pamatus mūsdienu jaunajiem māksliniekiem.
Un šī izstāde viņus atceras un atgādina arī mums.
/recenzija skolas uzdevumā, domāju, ka tagad biežāk ko līdzīgu postošu - galu galā izstādes ir labas un interesantas, tikai pārāk maz civēku uz tām iet.
VEIKSMĪGUS SVĒTKUS UN ATPŪSTIES BRĪVAJĀS DIENĀS.
vv
